Zini, gribas kādu cilvēku, kurš būtu līdzīgs man. Kurš būtu tepat līdzās, kad vajag. Gribu spontānas idejas, trakus piedzīvojumos, negaidītas nakts pastaigas, kārtīgu izballēšanos, čilošanu uz jumta... Vienkārši kādu, ar kuru, metoties avantūrā, izbaudīt pēdējos skolas gadus.

When I get older I will be stronger

Jūtu, ka vajag te kaut ko ierakstīt. Mazas atskaites, dažus domu lidojumus.

Par festivālu Pīlādzis. Nekas daudz nav sakāms. Bet man patika. Super! Tā atmosfēra, tie cilvēki. Nekas, ka nebija nekas dižs, ka nebija piebāzta teritorija. Tā pat labāk. Par mūziku runājot... Jā, ārzemju dziedātāji un grupas nebija (it kā bija, bet tie laikam dīdžeji), žanru daudzveidība nebija. Bet man ar to pietika. Vakaros bija zināmākas grupas un dzirdētas dziesmas, tā kā varēja izlēkāties un izdziedāties līdzi arī. :) Jā, nākamgad braukšu! Un cerēšu redzēt dažas pazīstamas sejas. Jo galvenais ir laba kompānija. Tad pat ir vienalga, kas fonā notiek.
Svepapei


Apstāties uz brīdi un pavērties debesīs. Vērot mākoņus. Un lidmašīnas, kas augstu gaisā traucas uz citurieni.


Lietū sajūties citādāk. Drošāk. Šķiet, ka katram ir sava mazā telpa zem lietussarga. Tajā ir tikai viņš pats (vai vēl kāds, ar kuru tiek dalīts lietussargs); citus neredzi, nedzirdi. Bez liekām raizēm.

A. Neiburga "Stum stum"

Pateicoties sīkām recenzijām internetā un labām atsauksmēm, guvu interesi par Andras Neiburgas grāmatu "Stum Stum". Vēl neesmu visu pieveikusi (dažkārt aizdomājos ne pa tēmai, un tad jāpārlasa rindkopa), bet droši varu ieteikt izlasīt. Protams, tā ir gaumes lieta; ne katrs iedziļināsies.
Izrakstīšu dažus citātus, varbūt tie ieintriģēs arī jūs.

-Ai, kā man patīk fotografēt! Kā man patīk, ar šito aparātu! Kā man patīk, ai, zini,- lietus lāses uz stikla, klusās dabas uz virtuves galda, smilšu reljefs pie jūras, gliemežvāku raksts smiltīs, atspulgi ūdenī un mākoņi, mākoņi! Un visas tās lapas, ziedi, sēnes, ai, romantika! Un vienmēr jau arī kaut kas sanāk.

***

   Bet kaut kur augstāk- vēl augstāk par māju jumtiem, par katedrāles kupolu, par viesnīcas "Latvija" Sky bāru, vēl augstāk par debesīm kāds visu to vēroja. Vieta vērošanai bija ļoti laba, notiekošais pavērās kā uz skatuves no operas beletāžas ložas.
   Garlaicīgi,- kāds nodomāja un nolaida priekškaru.

***

Bet tie bija tie labie, saudzējošie, tie mīlestības meli.

***

Kādreiz es spēju būt laimīga no nekā- no zila gaisa.

Esmu tikusi pāri saviem kompleksiem un gatava atdoties dzīvei.
Draudzene teica, ka galvenais pašai jānotic, ka būs tā, kā vēlies, un tas piepildīsies. Un es patiešām (bez liekas piedomāšanas) ticu, ka šī varētu būt mana vasara. Plāni ir, un tie ir labi. Cerams, ka viss sanāks, kā domāts. Viens nu gan ir 100% skaidrs- šīs vasaras fests- Pīlādzis!

Viva la vida!

Jaunatklājums

Aizmigt un pamosties ar šo dziesmu.

Apsēžos viena pati pie galda ar puķuvāzi priekšā un sāku ēst piedegušo pankūku. (Nu nemāku es gatavot, nemāku.) Palieku viena ar domām, kas mani nomoka.

Jau kādas divas nedēļas ir plāns šeit likt dienas top dziesmas, bet tikai tagad realizēju to. Tā kā pēdējā laikā gandrīz katru dienu man ir cita favorītdziesma (un nav tikai jaunākās pop dziesmas; gan latviešu, gan ārzemju, gan jaunas, gan vecas), saglabāšu tās vienuviet. Bet nesolu katru dienu.

Šodienai, kā pienākas, Eirovīzijas uzvarētāja- Euphoria by Loreen. Patīk gan dziesma, gan performance.

Lai gan esmu samierinājusies, tomēr gribu atpakaļ.
Pirmās nedēļas pēc atbraukšanas bija trakākās.
Latvijā pelēcīgs, slikts laiks, auksts. Un nav brīnums, ka daudziem, kas atbrauc atpakaļ no Londonas siltuma un saulītes, iestājas depresija.
Cilvēki, kā jau latvieši, neatsaucīgi. Ārzemēs visi smaida, sāk sarunu, ir pieklājīgi, un tu pats ar tāds kļūsti. Bet te..? Es nespēju būt pozitīva, ja apkārtējie tādi nav.
Tad vēl iespējas. Londonā kaut uz parku ej un būs, ko darīt (ne tikai pastaiga). Teritorija ir milzīga, daba skaista. Spēlē tenisu, futbolu, vēro papagaiļus kokos, pabaro vāveres, apskati veidojumus no koka, pērc saldējumu no saldējuma mašīnas utt. Bet arī kultūras iespējas ir daudzveidīgas. Ne tā kā Latvijā- esi visur pabijis. Lielās pilsētās (pasaules mērogā) ik brīdi vari atrast sev piemērotu nodarbošanos.
Daba. Daudzveidīga un skaista. Kad izbraucām ārpus pilsētas, es vienkārši baudīju to skaistumu. Kalni un ziedošas pļavas. Nerunājot nemaz par to, ka jau janvārī sāk Anglija ziedēt.

Jā, visā ir gan sliktā, gan labā puse. Dzīvei Londonā es saskatu tikai dažus mīnusus, bet diemžēl lielus. Pirmkārt, ir jāmainās pašai. Un tad var domāt tālāk.

Es gribu kliegt un izkliegt to prieku, kas manī...

Kā es agrāk nebiju pamanījusi, ka riteņbraukšana ir tāds kaifs??? Tik sasodīti laba sajūta... 

Relaksējoši, nomierinoši, ātrums, vējš, enjoyment... 

Tā izsportojos, ka prieks. Stundu uz ātrumu braucu. Likās, ka ilgāk, jo diezgan lielus attālumus nobraucu. Žēl, ka nav spidometrs.

Patīk man tā riteņbraucēju saprašanās. 

Un riteņbraukšanai ir tikai un vienīgi plusi: 

• sportiska auguma uzturēšana;
• viens no labākajiem veidiem stresa, depresijas un dusmu noņemšanai;
• relaksācija;
• u.c.

Esmu nolēmusi braukt ar riteni biežāk- kad vien brīvs laiks un labi laikapstākļi. Ir doma arī pamēģināt ko jaunu- skriešanu. Ko var zināt, varbūt maija beigās pievērsīšos skriešanai... Kāpēc jau agrāk neskrēju? Sākt kaut ko ir grūti. Un vēl pie tam vienam pašam...

Bet jā... Mīlu riteņbraukšanu.

Putns vēlas būt mākonis. Mākonis gribētu, kaut tas būtu putns. /R. Tagore./
Kāpēc nepietiek ar to, kas es esmu? Kā iemācīties priecāties, ka esmu tieši tāds?

Lūk šis ir skaistums! Vienkārši, bet pasakaini skaisti uzburta noskaņa.

Kurš ir vislaimīgākais cilvēks uz pasaules? Kurš ir vispriecīgākais? ES! Tik ļoti laimīga esmu- sēžu ar atvērtu muti, platu smaidu un milzīgu prieku sevī.

♫ I'm so happy, happy as I never been before. ♫♩ 

OH YES! Please...