Latvijas rudens. Kaut kas īpašs... Dūmakains gaiss, izplūduši dabas toņi, miers. Tīrā laime braukt pa Latvijas lauku ceļu un vērot ainavas aizskrienam garām. Uzarts tīrums, kurā nejauši palicis kukurūzas stiebrs liecina par nupat aizgājušo vasaru, pelēkbrūnās stārķu ligzdas elektrības stabu galos bez pašiem mājiniekiem, miglas vāls tur, dziļāk pļavā, meža priekšplānā, zirgi, jaunie kumeļi ganībās. Un atkal ceļš - zeltaino koku alejas apņemts. Ceļmalā ābelītes. Dažas, ražīgākas par citām, ābolus nometušas paprāvā kaudzītē līdzās stumbram.

   Kapi rudenī arī tādi savādāki... Lai gan veļu laiks pirmāmkārtām iedveš bailes no nezināmā un mistiskā, tas tomēr ir kaut kas latvisks, tātad tuvs un galu galā pieņemams. Savu pāris mēnešu īso mūžu nodzīvojušās lapas veic pēdējo ceļojumu dzīves ciklā - tās vieglītēm atraujas no zara un lidinās lejup, pārklājot kapukalniņus. Satiekas divas pasaules.. un sadzīvo. Caur krūmiem savā ikdienas apgaitā ložņā balts kaķis. Mazs putniņš uz pieminekļa it nemaz neizbīstas. Cilvēku klātbūtne to nemaz nesatrauc; viņš vēro atnācējus, ciemiņus. Dvēselītes. Tālumā pretim debesīm tiecas dūmu stabi. Tiek dedzinātas zemē kritušās lapas, tās gruzd, dāvājot rudenim raksturīgo smaržu. Un tā vien gribas nedaudz ilgāk uzkavēties starp latviešu tautu, tās garu.

   Tomēr jādodas atpakaļ. Nesen lijis - tā rāda ceļš. Gaiss spirgts. Cauri mākoņu velvēm izspraucas saule. Daba atklājas savādākā gaismā. Un tomēr tas ir rudens lietus, rudens krēsla, rudens siltums. Ar neko citu to nesajauksi.

   Mājas. Siltai tējas krūzei kūpot, gribas atvērt kādu pirmatnīgu latviešu romānu un sajust parastā latvieša patiesumu - to, kas pēdējā laikā nav manīts.